Vairākums cilvēku neuzzina, kas tad dzīvē ir pats svarīgākais, līdz beidzot viņi ir pārāk veci, lai kaut ko darītu lietas labā. Daudzus savus labākos gadus tie pavada, dzenoties pakaļ lietām, kam beigās ir visai niecīga nozīme. Kaut gan sabiedrība aicina, lai mēs savas dzīves piepildām ar materiālām lietām, sirds dziļumos zinām, ka būtiskāku iepriecinājumu sniedz tas, kas mūs bagātina un stiprina. Vienalga, cik viegli vai smagi ir mūsu pašreizējie apstākļi, mums visapkārt ir vesela bagātība vienkāršu svētību, kuras gaida lai tās saskatītu. Kad to darām, pieaug laimes sajūta. Vairojas pateicības jūtas. Un katra diena kļūst par elpu aizraujošu dāvanu.

Izlasot šos R.Šarmas rakstītos vārdus, atliek tikai piekrist. Taču pati zinu, ka kādreiz vairāk sūkstījos, nevis pateicos. Ir tik vienkārši pierast pie labā, ka prāts (ego) sāk prasīt vēl un vēl. Tas nenovērtē jau esošo, jo ego ir nepiepildāms. Ego var dzīvot tikai nākotnē vai pagātnē, tagadne nav ego laiks. Taču patiesībā paveras tik brīnišķīga pasaule, ja apstājas un palūkojas apkārt un novērtē visu labo, kas Tev jau ir! Tas ir tik priekpilns mirklis! Dzīve man iemācīja, ka patiesībā ir jāmācās priecāties par to, kas tev ir, jo citādi var nākties to novērtēt tikai tad, kad jau ir zaudēts.

Šodien ir brīnišķīga diena, spīd saulīte, ir pavasaris, visi mani mīļie ir veseli un es esmu vesela! Tas ir tik daudz! Es varu šobrīd rakstīt, man ir, kur dzīvot, man ir, ko ēst un dzert, Latvijā ir miers, nav karadarbība, es jūtos drošībā, mani ir draugi, kas mani pieņem tādu, kāda esmu, man ir mana pieredze, man ir bērni.... var vēl un vēl rakstīt, par ko man ir prieks, ko ir vērts katru dienu novērtēt! Varbūt kāds teiks, ka ir problēmas, nav naudas, nav šis un nav tas... taču esmu pārliecināta, ka aiz katra „nav”, „pietrūkst” ir daudz citu sīku, ikdienas prieku, kas paliek neievēroti.

Man ļoti patīk Ošo teiktais: „Tiklīdz Tu izproti pateicību un ļauj tai iegrimt dziļi sevī, tu sāc pateikties par visu. Jo atzinīgāks esi, jo mazāk sūdzību un žēlošanās ir tavā dzīvē. Kad rimstas žēlabas, izzūd arī ciešanas, jo tās var pastāvēt tikai kopā. Bēdas ir piesaistītas gaudām un īgnam prātam. Ciešanas nav iespējamas, ja esi pateicīgs.”

Pamēģini, tas ir pavisam vienkārši, atkarībā no tā, uz ko Tu fokusēsi uzmanību, tāda veidosies Tava ikdiena un dzīve. Jo vairāk meklēsi grūtumu, jo vairāk to ieraudzīsi un otrādi, jo vairāk meklēsi labo un priecīgo, jo vairāk tas ieplūdīs Tavā dzīvē! Vai Tu esi ar mieru pamēģināt? Tad lūk vingrinājums.

Katras dienas vakarā uzraksti 5 vai labāk 10 notikumus, kas tevi iepriecināja dienas laikā, kas tev izdevās, uzlaboja garastāvokli. Ja Tu katru vakaru tā darīsi, tad manīsi, cik ļoti izmainās tavs garastāvoklis. Jo ja tev ir grūtības ieraudzīt ik dienu ko labu, tad šis treniņš tev palīdzēs mainīt tavu skatījumu uz lietām, pamēģini to izdarīt 3 nedēļas pēc kārtas, uz beigām redzēsi, cik kļūst viegli ieraudzīt labo, un Tu redzēsi, cik daudz laba notiek ar Tevi!

Svarīgi ir tas – uz ko Tu fokusē uzmanību. Domas rada emocijas, pamēģini uzrakstīt pateicības vēstuli. Tas ir, vēstuli par to, par ko esi pateicīgs – piemēram, par to, ka tev ir rokas un kājas! Tu domā, ka par to nevajag pateikties? Tad noskaties šo video https://www.youtube.com/watch?v=eggV8G46DU0  Un kā teica šī videorullīša varonis: „Tā ir Tava izvēle – vai Tu dusmojies par to, kā tev nav, vai priecājies par to, kas Tev ir!” Un kad Tu no sirds rakstīsi pateicības vēstuli, Tu sajutīsi sevī ieplūstam siltu aizkustinājuma vilni, varbūt pat tavās acīs ieriesīsies pateicības asaras... šādā stāvoklī nav iespējams ne žēloties, ne sūdzēties, un Tavā dzīvē ieplūst prieks!

Priecājieties un baudiet dzīvi!