Mēs visi esam cilvēki... ar cilvēciskām īpašībām, un daudzreiz gadās tā, ka otrs cilvēks ar savu rīcību vai vārdiem dziļi mūs aizskar, sāpina. Patiesībā mēs jūtamies vīlušies, jo otrs cilvēks neatbilda, nerīkojās atbilstoši mūsu gaidām.

  Bet vai Tu esi aizdomājusies, kāpēc gan otram cilvēkam būtu jāatbilst tam tēlam, kādu Tu esi savā prātā izveidojusi par viņu, vai būtu jārīkojas tā, kā Tu to sagaidi? Katrs no mums ir pats par sevi, personība,ar saviem mērķiem, ar savu misiju, pieredzi un savām īpašībām. Katrs rīkojas tā, lai gūtu sev kādu labumu vai apmierinātu kādu savu vajadzību. Tu varbūt tam nepiekritīsi, jo minēsi par piemēru kaut vai pašaizliedzīgu māti, kas sava bērna labā upurējas un dara visu. Protams, bet vai viņas no šī procesa neko negūst? Gūst bērna mīlestību, kā arī apmierina kādas savas vajadzības, piemēram, būt vajadzīgai, noderīgai. Ja nebūtu bērna, kā viņa šo savu vajadzību apmierinātu? Bērnam šīs mātes rūpes sākotnēji ir nepieciešamas, taču vēlāk var kļūt traucējošas un viņa attīstību bremzējošas, bet tas jau ir cits stāsts. 

  Ikkatrs rīkojas tā, kā uzskata par pareizu, kā labāk viņam. Un vai par to var kādu nosodīt? Vai tad varam pieprasīt, lai cilvēks dara tā, lai labāk ir mums? Mēs, protams, varam prasīt, bet vai otram ir pienākums tā rīkoties? Jūs varbūt teiksiet, jā, ir pienākums, jo viņš, piem., mani apprecēja. Bet vai šis fakts padara kādu par otra īpašumu, par kāda vajadzību apmierinātāju? Neviens cilvēks nav un nevar būt otra īpašums, mēs tikai varam mācīties būt kopā.

Un tātad, kāds nerīkojās tā, kā Tu gaidīji, neatbilda tavam priekšstatam par viņu un Tu apvainojies, aizvainojies, un gaidi, kad nāks Tev lūgt piedošanu. Ja otrs nenāk, tad tas Tev vēl vairāk liek "uzmest lūpu".
Man ļoti patīk Ošo teksts saistībā ar aizvainošanos. Ošo to iesaka skaļi skaitīt pie spoguļa līdz brīdim, ka mēr pazūd aizvainojums. Vēl labāk ir piepūst vaigus un to skaļi izrunāt :)

"Es esmu tik svarīgs tītars, ka nevaru pieļaut, ka kāds rīkojas atbilstoši savai dabai, ja man tas nepatīk.
Es esmu tik svarīgs tītars, ka, ja kāds pateica kaut ko vai rīkojās ne tā, kā es gaidīju, tad es viņu sodīšu ar savu apvainošanos. O, lai viņš redz, cik tas ir svarīgi - mana apvainošanās, lai viņš to saņem kā sodu par savu rīcību. Jo es esmu ļoti, ļoti svarīgs tītars!

Es savu dzīvi nevērtēju augsti. Es tik ļoti savu dzīvi noniecinu, ka man nav žēl tērēt tās dārgo laiku, lai apvainotos. Es atteikšos no prieka brīžiem, no laimes un rotaļīguma mirkļiem, es labāk šos brīžus atdošu apvainošanās procesam. Un man vienalga, ka šie brīži, kad apvainojos, pāraug stundās, stundas - dienās, dienas - nedēļās, nedēļas - mēnešos, bet mēneši - gados. Man nav žēl justies aizvainotam gadiem, jo es noniecinu savu dzīvi .

Es neprotu uz sevi paskatīties no malas. Es esmu ļoti ievainojams. Es esmu tik ļoti ievainojams, ka man ir jāsargā savu teritoriju un jāreaģē ar apvainošanos uz katru, kas to pārkāpis. Es uzlīmēšu sev uz pieres plāksnīti "Uzmanīgi, nikns suns" un lai tikai kāds pamēģina to neievērot.

Es esmu tik ļoti nabadzīgs, ka nevaru atrast sevī ne piles cēlsirdības - lai piedotu, ne piles pašironijas - lai pasmietos, ne piles dāsnuma - lai neievērotu, ne piles gudrības - lai nepieķertos, ne piles mīlestības - lai pieņemtu. Jo es esmu ļoti, ļoti svarīgs tītars!"

Ziniet? Tas nostrādā, jo tu saproti, ka ir patiesi bezjēdzīgi tērēt laiku, lai apvainotos, lai "uzmestu lūpu". Patiesībā tā ir manipulācija ar otru, jo ar savu uzvedību gribam, lai otrs rīkojas citādāk, tā, kā mēs to gribam, kā mums vajag. Nevienam nav jājūtas vainīgam, ka nav apmierinājis kāda cita vajadzības... ne tādēļ esam nākuši uz Zemes!
Un te rodas jautājums? Kuram ir jālūdz piedošana?

Piedošana ir divpusējs process. Bet par piedošanu parunāsim nākamreiz!